Man Ray

 

 

1890 Dzimis Filadelfijā, ASV

1915 Satiek Marcel Duchamp, viņa ietekmē iegādājas fotoaparātu  lai varētu  reproducēt mākslas darbus

1916 Uzņem pirmos portretus

1917 Veido pirmos zīmējumus izmantojot krāsu pulverizatoru

1921 Pārceļas uz Parīzi

1922 Uzņem/veido pirmās ‘’Rayogramas’’

1922 Izdod savu pirmo grāmatu Champs Delicieux

1923 Uzņem savu pirmo filmu The Return to Reason

1924 Sāk strādāt priekš Vogue

1928 Piedalās Exposition Surrealiste, Parīzē

1929 Piedalās izstādē Film und Foto, Štutgartē. Aizraujas ar solarizāciju

1934-1936 Fotografē matemātiskus objektus Poincare institūtā

1935 Pirmās publikācijas žurnālā Harper’s Bazar

1937 Velta sevi gleznošanai

1976 Miris Parīzē

 

            Dzimis no Krievijas Impērijas emigrējušā ebreju ģimenē , līdz pat 1912 vecumam viņa vārds bija Emanuels Radņickis /Emmanuel Radnitzky/, tad , vecāki , baidoties no antisemītiskiem izlēcieniem , pieņēma uzvārdu Ray. Divdesmit divus gadus vecais jauneklis, kuru radinieki un draugi sauca Manny, pieņēma sev vārdu Man. Drīz vien viņu sāka saukt Man Ray , neizdalot kurš vārds ,kurš uzvārds.

            Jau agrā jaunībā aizrāvies ar glezniecību, pēc vidējās izglītības iegūšanas , nolēma kļūt par mākslinieku. Viņa pirmajos darbos var just vecmeistaru ietekmi, bet drīz vien viņu aizrauj avangardiskie tecējumi , kuri burtiski plosīja 20.gs sākuma mākslu. Viņš bija biežs viesis Alfreda Stieglica mākslas galerijā ‘’291’’, daudz eksperimentēja : mēģināja sevi atrast kubismā, abstrakcijā, futūrismā. Viņš pirmais sāka izmantot krāsu pulverizatoru glezniecībā, radot mākslas virzienu kuru nosauca par aerogrāfiju. Ap 1915 gadu kļūst par aktīvu dadaisma piekritēju, ļoti daudz darīja šī mākslas virziena popularizēšanā ASV.

            Pēc pārcelšanās uz Parīzi viņš kļuva zināms kā viens no spilgtākajiem dadaisma un sirreālisma māksliniekiem. Viņa interešu loks bija plašs ; glezniecība, kolāžas, gatavie obkjekti. Kā viens no slavenākajiem viņa nefotogrāfiskajiem darbiem ir minams darbs ‘’Dāvana’’: viņš paņēma gludekli pielīmēja tā pamatnei četrpadsmit kapara naglas un nosauca šo nezināma pielietojuma izstrādājumu ‘’Dāvana’’.Šis darbs tika izstādīts Man Ray pirmajā izstādē Parīzē un guva zināmu slavu, taču uz izstādes beigām bija pazudis bez pēdām. Vēlāk Man Ray izgatavoja dažas autorkopijas , no kurām viena glabājas Mūsdienu mākslas muzejā Ņujorkā.

            Pievērsties profesionālam fotogrāfa darbam viņu piespieda naudas trūkums. Neskatoties uz to, ka viņa izstādes bija labi apmeklētas, savus darbus viņš nevarēja pārdot. Viņš sāka piedāvāt fotogrāfa pakalpojumus saviem kolēģiem māksliniekiem, fotografēja viņu darbus, arī pašus māksliniekus, viņu mīļākās, sievas , bērnus, galerijas apmeklētājus. Klientu loks kļuva arvien plašāks un plašāks, pasūtijumi bija arvien prestižāki, drīz vien viņš  kļuva par vienu no zināmākajiem Parīzes fotogrāfiem.

            Reiz sēžot kādā Parīzes kafeinīcā Man Ray ievēroja, ka pie blakus galdiņa oficiants atsakās apkalpot diva jaunkundzes, jo tām nebija galvassegas, izcēlās liels skandāls. Man Ray uzaicināja meitenes pie sava galda un uzcienājā tās. Tā notika viena no slavenākājām viņa iepazīšanām. Meitene , kuras vārds bija Kiki de Monparnas (īstajā vārdā Alise Pren), bija slavena Parīzes dziedātāja un modele, īsta bohēmas karaliene, piem. E.Hemingvejs teica, ka viņas ietekme ir tikpat liela, kā britu karalienei. Drīz vien Kiki kļuva par Man Ray mūzu, modeli un mīļāko. Tas vien padarīja Man Ray ļoti slavenu, jo pēc parīziešu uzskatiem Kiki izredzētais nevarēja būt viduvējība.

            1924. gadā Man Ray publicēja savu slavenāko fotogrāfisko darbu ‘’Le Violin d’Ingres’’. Par šo fotogrāfiju ir grūti pateikt ko saprātīgu, vēl grūtāk ir to iztulkot vārdos, vēl vairāk, šis darbs ir maz līdzīgs kailas sievietes foto, šeit Kiki spēlē tādu pašu lomu kā gludeklis ‘’Dāvanā’’, šis ir īsts sirreālisma paraugs, šeit vairāk ir attēlota mākslinieka iekšējā pasaule, nekā apkārtējā realitāte. Šeit fotoaparāts ir tikai izpildītāja lomā, tikpat labi viņš varēja izmantot zīmuli vai otu.

            Nevajag domāt, ka visi viņa darbi bija sirreālistiski, daudzi viņa darbi bija tieši kailu sieviešu  fotogrāfijas. Viņš mācēja un viņam patika bildēt aktus. ‘’ Kails sievietes ķermenis ir mans mīļākais objekts gan glezniecībā, gan fotogrāfijā. Un es atzīstu , ka tā nav tikai mākslinieciska interese’’.

            1929 gadā pie Man Ray bārā pienāca kāda simpātiska meitene, un teica :’’Mani sauc Lee Millere, un esmu jūsu studente’’. Viņš atbildēja, ka neņem studentus un vispār taisās braukt projām. ‘’Es zinu’’, viņa atbildēja, ‘’es braucu jums līdzi’’. Tā iesākās divu talantīgu fotogrāfu draudzība, mīlestība un sadarbība. Sākumā viņa ‘’studente’’tikai attīstija bildes, bet ar laiku jau sāka palīdzēt studijā, un pilnīgi iespējams, ka trīsdesmito gadu sākuma daži darbi, kaut arī skaitās Man Ray, ir tomēr viņas izpildījums.

            Tuvojoties karam , Man Ray 1940 gadā atgriezās ASV, kaut arī līdz pēdējam cerēja, ka varēs palikt Parīzē, diemžēl apstākļi kļuva tik draudīgi, ka viņš bija spiests atgriezties, pametot Parīzē māju, mašīnu, slavu, gleznas ( tās ir saglabājušās) un kārtējo lielo mīlestību- dejotāju Eddy Fidelin.

            ASV viņam bija ļoti grūti pieņemt to, ka šeit viņu zināja tikai kā fotografu un nevis mākslinieku. Iespējams tieši tādēļ viņš pilnībā pameta fotogrāfiju. Pievērsās tikai gleznošanai, kā par brīnumu šo to pat pārdeva. Taču nekādu slavu tās viņam nedeva un arī finansiāli nekādu pienesumu.  Neskatoties uz to, ka drīz vien varēja Francijā nopelnītā nauda beigties, viņš tik un tā nefotografēja (ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem). Šis ir , ja ne vienīgais, tad viens no retajiem zināmajiem, mākslinieku protestiem pret mehāniskiem mākslas radīšanas veidiem. :’’Es zīmēju, to ko nevar nofotografēt, to kas nāk no iztēles vai fantāzijas’’, -viņš teica,-‘’Es fotografēju lietas, kuras man nav interesanti zīmēt, jo tās jau eksistē’’.  Vēl viens citāts : ” Radīt- tā ir dievišķīga lieta, kopēt –cilvēcīga’’.

Viņš atteicās no ‘’cilvēcīgās’’par labu ‘’dievišķīgajai’’.

             1951 gadā viņš atgriezās Parīzē, kur turpināja gleznot, neskatoties uz lielo fotogrāfa slavu, kaut arī fotoaparātu viņš ņēma rokās tikai izņēmuma gadījumos.

             1940-1950 gados viņš nepiedalījās izstādēs, jo uzskatīja zem sava goda kopizstādes, bet personālizstādes viņam nepiedāvāja. Situācija mainījās 1961 gadā, kad viņš Venēcijas biennālē ieguva zelta medaļu. Kopš tā laika viņa izstādes tiek rīkotas visā pasaulē cauru gadu.

            Man Ray mira Parīzē 1976 gadā 86 gadu vecumā savā studijā. Epifānijā uz viņa kapa rakstīts :’’Bezkaislīgs, taču ne vienaldzīgs’’.

 

Izmantoti internetā pieejamie materiāli.

Tulkojums : A.Tarabanovskis